Pētījums par svešo augu sugu izplatību un ekoloģiju piekrastes kāpās Latvijā

Īsumā

Viena no aktualitātēm svešo augu sugu radīto problēmu risināšanā Eiropā saistīta ar jūras piekrastes biotopu un vietējo sugu aizsardzību. Tāpēc arī Latvijas Bioloģiskās daudzveidības nacionālajā programmā ietverts punkts par ekspansīvo augu sugu ierobežošanu kāpās, izvirzot šo kā prioritāru jautājumu. Lai novērtētu pašreizējo situāciju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departaments 2002. gadā pasūtīja darbu par svešo augu sugu izplatību jūras piekrastes kāpās Latvijā.

Darbu veica Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte no 2002. gadā 2. septembra līdz 30. novembrim. Pētījuma galvenie uzdevumi bija noskaidrot svešo augu sugu izplatību un aizņemto platību, ietekmi uz aizsargājamiem biotopiem, kā arī izstrādāt priekšlikumus šo sugu ierobežošanai. Óemot vērā projekta īso realizācijas laiku, izpēte veikta ar invazīvām augu sugām piesārņotākajos un apdraudētākajos piekrastes posmos: Baltijas jūras krastā no Nidas līdz Priediengalciemam un no Medzes līdz Ziemupei; Rīgas līča krastā Ragakāpā, Buļļu salā un no Saulkrastiem līdz Skultei. Visām svešo augu sugu atradnēm noteiktas koordinātes, raksturotas šo sugu dzīvotņu un blakus biotopu augu sabiedrības. Rezultātā iegūti dati par svešo augu sugu izplatību pētītajās teritorijās.

Pētījumi Liepājas rajonā veikti, apsekojot aptuveni 40 km garu piekrastes joslu. Ierīkoti un izpētīti 192 parauglaukumi krokainās rozes (Rosa rugosa) atradņu vietās, noteiktas 9 joslas dziedniecības asparāga (Asparagus officinalis) un 18 joslas skarainās ģipsenes (Gypsophyla paniculata) izplatībai, ierīkoti ap 300 kāpu augu sabiedrību apraksta parauglaukumi (1 m × 1 m) visā pētāmajā teritorijā. Aprakstīti 268 blakus biotopu parauglaukumi.

Rīgas līča piekrastē apsekots posms Rīgas rajonā no Saulkrastiem līdz Skultei un Ragakāpas dabas liegums Jūrmalā. Svešo sugu aizņemtā platība un procentuālais segums novērtēts 88 atradnēs. Aprakstīti desmit 20 × 20 metrus lieli un 49 vienu kvadrātmetru lieli parauglaukumi. Konstatētas 17 svešās sugas 5 biotopos. Visvairāk atradņu ir krokainajai rozei (Rosa rugosa) Rīgas rajonā un vārpainajai korintei (Amelanchier spicata) Jūrmalā.

Svešās sugas tika konstatētas 6 Eiropas Savienībā aizsargājamajos biotopos un 4 Latvijā aizsargājamos biotopos. Pētītajās teritorijās tika konstatētas arī 12 Latvijas Sarkanās grāmatas sugas un 1 Eiropas Savienībā aizsargājama augu suga. Izplatoties dabiskajos biotopos, svešās sugas veido blīvas audzes, nomācot vietējās augu sugas un degradējot dabiskos biotopus, no kuriem lielākā daļa pētītajā teritorijā ir aizsargājami. Apdraudēto biotopu degradāciju palielina arī rekreācija, palielinot biotopu jutīgumu.

Visagresīvākā no pētītajām sugām ir krokainā roze, kas apdraud gan atklāto kāpu ekosistēmas, gan priežu sausieņu mežus, gan arī pļavas. Visbiežāk tā sastopama priekškāpās un pelēkajās kāpās. Posmā no Nidas līdz Priediengalciema (Liepājas rajonā) krokainā roze sastopama vienmērīgi visā piekrastē, veidojot dažāda lieluma blīvas audzes un joslas. Šī sugas audzes paplašinās, pamazām aizņemot aizvien lielākas teritorijas, turklāt krokainā roze izplatās ar augļiem un sakņu atvasēm, kurus pārvieto jūra. Tādēļ šīs sugas izplatību ir īpaši grūti ierobežot.

Liepājas rajonā pētīta arī skarainā ģipsene un dziedniecības asparāgs, kas veido blīvas izplatības joslas starp Nidu un Priediengalaciemu. Skarainā ģipsene Latvijā tiek uzskatīta par apdraudētu sugu, bet šī projekta rezultāti liecina, ka tās abas ir agresīvas sugas, kas pēdējos gados strauji izplatās jūras piekrastē.

Priekškāpās konstatēts arī vairākas blīvas sudraba eleagna audzes. Tā kā sudraba eleagns Latvijā neizplatās ar sēklām, tas jāsecina, ka visas šīs audzes ir agrāko stādījumu sekas un audžu skaits tuvākajā laikā nepalielināsies.

Ragakāpā un posmā no Saulkrastiem līdz Skultei īpaša vērība tika pievērsta svešo sugu izplatībai priežu sausieņu mežos. Šeit visbiežāk bija sastopama svešā suga vārpainā korinte. Kopā ar vārpaino korinti bieži ir sastopamas svešā suga spožā klintene un vietējās sugas meža sausserdis, parastais pīlādzis un Alpu vērene. Konstatēts, ka priežu sausieņu mežos visvairāk invazīvās sugas izplatās tiešā apdzīvotu vietu tuvumā, kur to izplatību veicina eitrofikācija – augsnes bagātināšanās ar barības vielām. No apdzīvotām vietām tālāki meži ir mazāk ietekmēti, taču šeit invazīvās sugas izplatās galvenokārt visvērtīgākajos mežos – vecos boreālajos mežos, kas ir Eiropas Savienības prioritāri aizsargājams biotops. Jūrai tuvākajā priežu sausieņu meža joslā (apm. 5 – 25 metrus platā) izplatās arī krokainā roze.

Svešās invazīvās sugas tiek ieteikts apkarot ar mehāniskām metodēm – ciršanu un rakšanu. Līdzšinējā pieredze rāda, ka cirstie krūmi ātri ataug no sakņu atvasēm, tādēļ ciršanai jābūt atkārtotai. Ļoti iedarbīgas varētu būt ķīmiskas augu iznīcināšanas metodes, taču tām būtu ļoti negatīva ietekme uz apkārtējām ekosistēmām. Pašlaik nav zināmi organismi, kurus varētu izmantot bioloģiskai cīņai pret svešajām sugām.

Ir nepieciešams izglītot cilvēkus par svešo sugu apkarošanas nepieciešamību un ir jānovērš situācija, ka svešas sugas tiek stādītas dabiskos biotopos apzaļumošanas nolūkā. Nepieciešama arī sadarbība ar kaimiņvalstīm, izmantojot gan to pieredzi, gan veicot kopīgus apkarošanas pasākumus.

Pētījumā iegūtā informācija par svešo sugu izplatību un ekoloģiju tiks tālāk izmantota projekta „Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā” izpildē, kā arī īstenojot Nacionālo bioloģiskās daudzveidības monitoringu, veidojot dažādus informatīvus materiālus un apkopojot informāciju Helsinku konvencijas prasību izpildei.

Kas ir vietējās sugas, svešās sugas un invazīvās sugas?

Sugas, kuras dzīvo to dabiskajos tagadējos vai kādreizējos izplatības apgabalos (areālos), sauc par dabiskajām sugām. Tās šeit aug jau pirms cilvēks sācis intensīvi pārveidot dabu. Piemēram, parastā priede un āra bērzs Latvijā aug jau kopš pēcledus laikmeta. Tās šeit ir izplatījušās ar pašu spēkiem vai ar dabas apstākļu – vēja, ūdens u.c.- palīdzību.

Tās sugas, kuras pašlaik atrodas ārpus sava kādreizējā izplatības apgabala, saucamas par svešajām sugām. Cilvēki ieved savās dzīves vietās daudzas jaunas sugas un cenšas gūt labumu no tām; ir ievestas tūkstošiem dažādu sugu. Daudzas no šī sugām mums ir noderīgas, piemēram, mājlopi un lauksaimniecības augi. Citas sagādā nelielas vai lielas neērtības, piemēram, nezāles. No citām nav ne ļaunuma, ne liela praktiska labuma, kā piemēram no dekoratīvajiem augiem un mīļdzīvniekiem. Parasti šīs sugas pie mums var dzīvot tikai tad, ja cilvēks par tām rūpējas. Piemēram, labība ir jāsēj un jānovāc; pati viņa ilglaicīgi savvaļā nepaliks; puķu dobes ir jākopj un jāatjauno. Daudzi dekoratīvi koki var augt savās vietās arī pēc tam, kad cilvēks beidzis par viņiem rūpēties, taču mūsu apstākļos šīs sugas nevairojas. Taču var gadīties, ka ievestās sugas pāriet savvaļā un sāk augt kopā ar dabiskajām sugām.

Dažkārt savvaļā pāriet no citām zemēm ievesti kultūraugi – lauksaimniecības un dekoratīvie augi. Ja šie augi savvaļā var augt un vairoties bez cilvēka palīdzības, tad šīs sugas sauc par dārzbēgļiem. Daudzas citas sugas šeit ir ievestas pilnīgi netīšām, piemēram, sīkā nātre. Šādas sugas sauc par ievazātajām jeb adventīvajām sugām.

Ja šīs sugas aug savvaļā, būtiski neietekmējot ekosistēmu, kurā tās atrodas, tad tās saucamas vienkārši par svešajām sugām. Dažas izplatās pārāk labi, veido biezas audzes, kurās vairs nav vietas vietējām sugām. Svešās sugas audzēm paplašinoties, vietējās sugas tiek izspiestas no savām dabiskajām augtenēm. Šādas sugas sauc par invazīvajām (arī ekspansīvajām, agresīvajām) sugām. Var teikt, ka invazīvās sugas piesārņo dabiskās ekosistēmas. Šis piesārņojums nav ķīmisks, bet bioloģisks un tas apdraud dabisko ekosistēmu un sugu saglabāšanos. Šīs sugas var piesārņot tīrumus un mežus, aizpildīt ūdenskrātuves, ieviesties dabiskajās teritorijās un tur aizstāt vietējās sugas.

Latvijā savvaļā pašlaik ir sastopamas 1937 sugas. No tām 1304 ir dabiskās jeb savvaļas sugas, 633 – svešās jeb citzemju. No šīm citzemju sugām 293 ir dārzbēgļi un 340 ievazātas sugas. Cik daudzas no šīm sugām uzskatāmas par invazīvajām, to ir grūti pateikt. Daži zinātnieki uzskata, ka apmēram 15% no savvaļā pārgājušajām svešajām sugām var kļūt par invazīvām.

Par daudzām sugām nav skaidri zināms, vai tās ir svešās vai vietējās. Varētu teikt, ka par to vēl zinātnieki strīdas! Piemēram, meža tulpe ilgu laiku pie mums tika uzskatīta par retu un aizsargājamu sugu. Vēlāk noskaidrojās, ka šī suga, kas visbiežāk sastopama vecos parkos, ir dārzbēglis – palikusi savvaļā pēc iestādīšanas, un tādēļ nav jēgas to aizsargāt. (Meža tulpe Latvijā ir sveša suga, bet nav invazīva.) Pašlaik līdzīga problēmu ir ar skaraino ģipseni, kura sastopama jūrmalas kāpās Liepājas rajonā. Vēl nesen tā tika uzskatīta par retu un aizsargājamu, bet tagad aizvien vairāk botāniķu sliecas uzskatīt šo sugu par svešu un invazīvu sugu.

Kāpēc mums jāuztraucas par invazīvajām sugām?

Daudziem labi zināma ir invazīva suga ir Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskii). Šī suga tikai ievesta Latvijā 1950. - 1960. gadā kā lauksaimniecības kultūra un no šī auga tika gatavota lopbarība. Taču šī suga sāka izplatīties arī savvaļā – lauku malās, mežmalās, izcirtumos un upju krastos.

Noteikti esat ievērojuši ceļu malās Cēsu rajonā vai Madonas rajonā šo vairāk nekā divus metrus augsto kuplo dekoratīvo čemurziežu dzimtas augu. Ziedkopa tam līdzīga kā milzu dillei vai burkānam, taču ap pusmetru plata; lapas apmēram tik lielas kā rabarberam. Šis augs ir bīstams cilvēka veselībai, jo tā sula izraisa ādas un gļotādas apdegumus. Nezinātāji gūst apdegumus, plūcot šī auga lapas un, piemēram, uz tām sauļojoties. Bērni var smagi ciest, rotaļājoties ar latvāņiem. Smagus apdegumus gūst arī zinātāji – mēģinot šo sugu iznīdēt ar pļaušanu, izrakšanu vai citām metodēm.

Pašlaik daudz naudas tiek ieguldīts dažādos latvāņa ierobežošanas projektos. Ja latvāņa apkarošana būtu laicīgi uzsākta, tā neprasītu tik daudz līdzekļus. Taču vislabāk būtu, ja latvāņa audzēšanā savulaik būtu ievērota vajadzīgā piesardzība un tas savvaļā nebūtu nokļuvis. Plašāk par latvāni lasiet Latvijas Vides Aģentūras mājas lapā (http://www.lva.gov.lv/daba/lat/biodiv/lauks_latvanis.htm).

Taču draudi cilvēka veselībai nav vienīgā šīs sugas sliktā īpašība. Starp svešajām sugām ir tādas, kuras Latvijas apstākļos jūtas ļoti labi: strauji aug, vairojas un izplatās. Dažas izplatās pārāk labi, veido biezas audzes, kurās vairs nav vietas vietējām sugām. Svešās sugas audzēm paplašinoties, vietējās sugas tiek izspiestas no savām dabiskajām augtenēm.

Plaši pazīstams invazīvās sugas piemērs ir jenotsuns Nyctereutes procyonoides, kura dzimtene ir Austrumāzija. Divdesmitā gadsimta 30. gados ieveda Eiropā kā kažokzvēru. Jenotsuņu skaits Latvijā sāka strauji pieaugt drīz pēc tā ievešanas 1948. gadā. No šīs introdukcijas (sugas ieviešanas) tikai gaidīts labums – tika domāts, ka Latvijas mežos tagad būs vērtīgs medījams kažokzvērs, Taču šīs sugas atnestais ļaunums bija daudz lielāks nekā labums, jo jenotsuns ir plēsīgs dzīvnieks un iznīcina daudzu uz zemes perējošo putnu, it īpaši ūdensputnu ligzdas.

Kāpēc jenotsuns ir bīstams pie mums, bet nav bīstams savā dzimtenē Austrumāzijā? Tur viņš ir dzīvojis vairākus gadu tūkstošus, viņam ir dažādi dabiskie pretinieki, un vietējās sugas ir pielāgojušās izdzīvošanai kopā ar šo plēsēju. Latvijā dabiskās ekosistēmas nav paspējušas pielāgoties tieši tādai sugai kā jenotsuns. Pēc jenotsuņa ievešanas cilvēki sāka nopietni apsvērt svešu sugu ieviešanas bīstamās sekas un kopš šī laika ar vārdu „jenotsuns” apzīmē

Pie invazīvajām sugām pieder arī Amerikas ūdele, kas ieviesās dabā, izbēgot no ūdeļu audzētavām, kur tika audzēta kā kažokzvērs. Amerikas ūdele posta ūdensputnu ligzdas un nokož ligzdojošos putnus, turklāt „tīrā sporta pēc” – atstāj neapēstus mirušu putnu desmitus. Šādi Latvijā neviens cits dzīvnieks nav rīkojies, tādēļ savvaļas putni ir pilnīgi neaizsargāti pret šo plēsēju. Amerikas ūdeles dēļ pēdējos 10-20 gados ūdensputnu ligzdošana daudzos Latvijas ezeros ir nopietni apdraudēta, un tiek veikti dažādi pasākumi, lai palīdzētu ūdensputniem, piemēram, tiek veidotas īpašas ligzdas uz paaugstinājumiem, kuros Amerikas ūdele nevar iekļūt. Pašlaik Amerikas ūdele ir ieņēmusi Eiropas ūdeles ekoloģisko nišu, un Eiropas ūdele tika no šīs nišas ir izspiesta – Latvijā gandrīz izzudusi. Eiropas ūdele ir kļuvusi ļoti reta un aizsargājama suga gan Latvijā, gan visā Eiropā, un tiek īstenoti dažādi dārgi projekti Eiropas ūdeles aizsardzībai.

Norādes uz citām lapām

Invazīvās augu sugas, Brigita Laime

Latvānis un tā izplatība Latvijā, M.agr. D.Oboļeviča

Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma

Alien species that threaten ecosystems, habitats or species