|
|
Piekrastes biotopu aizsardzība un apsaimniekošana Latvijā |
|
 |
 |
|
|
|
|
|
 
|
Projekta teritorija – Baltijas jūras piekrastes aizsargjosla
Vija Znotiņa (vznotina@lanet.lv)
(pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta)
Satura rādītājs
 Projekta teritorija ir Baltijas jūras piekraste Latvijā – apmēram 300 metrus plata sauszemes josla no ūdens līnijas sauszemes virzienā. Jūra apliec 496 kilometrus no Latvijas piekrastes - 182 kilometrus gar Baltijas jūru un 308 kilometrus gar Rīgas jūras līci. Piekrastei raksturīgs lēzens reljefs ar kāpām un smilšainām augsnēm. Šeit atrodas 45 nelielu un 3 lielu upju grīvas un 3 lagūnas. Piekrastes biotopi parasti ir izvietojušies šādās joslās gar krastu: pludmales (parasti smilšainas, retāk granšainas un oļainas), embrionālās, baltās, pelēkās un mežainas kāpas un skujkoku meži. Nelielās teritorijās sastopamas arī jūrmalas pļavas un seklūdens daļas mitrāji. Meži klāj vairāk nekā pusi no 300 metru platās piekrastes aizsargjoslas. Gandrīz ikvienā piekrastes aizsargjoslas posmā ir atrodams kāds aizsargājams biotops, un vairums no šiem biotopiem nav sastopami ārpus 300 metru piekrastes aizsargjoslas. Visapdraudētākie ES aizsargājamie biotopi ir smilšainas pludmales un embrionālās un baltās kāpas, kuras ir īpaši jutīgas, un pelēkās kāpas, kuras ir ļoti pievilcīgas atpūtai un kuru platība samazinās aizaugšanas un koku stādīšanas dēļ, kā arī pļavas, kuru apsaimniekošana ir krasi samazinājusies pēdējo 10 gadu laikā.
Projekta teritorija ir apmēram 300 metrus plata sauszemes josla gar ūdens līniju. Saskaņā ar 1997. gadā pieņemto „Aizsargjoslu likumu”, to sauc par Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslu (turpmākajos tekstos saukta vienkārši par piekrastes aizsargjoslu). Katrā pašvaldībā 1999. gadā ir precīzi noteikta aizsargjoslas robeža un iezīmēta kartē. Dažviet aizsargājamie piekrastes biotopi (kāpas, jūrmalas pļavas) ir sastopami arī ārpus aizsargjoslas. Šajos gadījumos projekta teritorija ir platāka, lai aptvertu šos biotopus. Piekrastes aizsargjoslai raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība un, domājams, ka, tad, kad Latvijas iestāsies Eiropas Savienībā, liela daļa no piekrastes aizsargjoslas tiks iekļauta Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000. Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē atrodas vairākas aizsargājamas dabas teritorijas un tās aizņem 45% no piekrastes kopējā garuma. Šeit atrodas viens biosfēras rezervāts, 2 dabas parki un 10 dabas liegumi. Aizsargājamo teritoriju novietojums parādīts kartē. Katrā no šīm teritorijām piekrastes aizsargjosla aizņem ļoti nelielu daļu, tādēļ piekrastes biotopu aizsardzība nav šo aizsargājamo teritoriju prioritāte.
Eiropas Savienības apdraudētās sugas un biotopus aizsargā direktīva „Par dabisko biotopu, savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzību”, saīsināti saukta par Biotopu direktīvu. Direktīvai vairāki pielikumi, kuros uzskaitītas aizsargājamās sugas un biotopi. Īpaši atzīmēti ir prioritārie biotopi un sugas – tādas, kurām draud izzušana. No 198 biotopiem, kuri atzīti par apdraudētiem Eiropā, 58 ir sastopami arī Latvijā. Pie tiem pieder, piemēram, jūrmalas pļavas, mežainas jūrmalas kāpas, neskarti augstie purvi, smilšakmens atsegumi un upju straujteces. Pēc vienotas metodes ikviena valsts nosaka, kurās teritorijās ir sastopami šie biotopi un sugas, tā veidojot vienotu aizsargājamo teritoriju tīklu, kas tiek saukts par NATURA 2000. Pašlaik Latvijā tiek noskaidrots, kurās vietās sastopami šie ES aizsargājamie biotopi. Tiek apsekotas arī līdz šim pastāvējušās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas – liegumi, dabas parki, nacionālie parki un rezervāti. Šīs teritorijas tiek novērtētas pēc vienotas metodikas, lai līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā arī mums būtu jau izveidots NATURA 2000 aizsargājamo dabas teritoriju tīkls. Otra nozīmīgākā ES direktīva, kas attiecas uz dabas aizsardzību Latvijā, ir direktīva „Par savvaļas putnu aizsardzību”, saīsināti saukta par Putnu direktīvu. Šī direktīva ir pieņemta, lai novērstu putnu populāciju samazināšanos Eiropā. Direktīvas pielikumā uzskaitītas putnu sugas, kuru populāciju uzturēšanai nepieciešami īpaši pasākumi – aizsargājamo teritoriju izveide, biotopu atjaunošana vai veidošana, biotopu apsaimniekošana ārpus aizsargājamām teritorijām. Nozīmīgs dabas aizsardzības likumdošanas dokuments ir Konvencija „Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu”, saīsināti saukta par Bernes konvenciju. Tas ir starptautisks likums, un valstis pievienojas konvencijai, to ratificējot. Bernes konvencijas pielikumos iekļautas Eiropas aizsargājamās sugas. Eiropas valstis, kuras pievienojas šai konvencijai, apņemas aizsargāt šo sugu dzīvotnes. Konvencijā ir vairāki pielikumi, kuros uzskaitītas īpaši aizsargājamās augu sugas, īpaši aizsargājamās dzīvnieku sugas, aizsargājamās dzīvnieku sugas, un aizliegtie nonāvēšanas, gūstīšanas un citādas izmantošanas līdzekļi un paņēmieni. Šie sugu saraksti tiek regulāri pārskatīti un papildināti, un 1996. gadā konvencija tika papildināta ar apdraudēto biotopu sarakstu. Latvijā sugu un biotopu aizsardzību regulē sugu un biotopu aizsardzības likums, kas pieņemts 2000. gadā. Likums attiecas uz tiem biotopiem un sugām, kuras minētas atsevišķi tiem paredzētos noteikumos – Noteikumos par īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstu un Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Lai sekmētu aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzību, atsevišķās teritorijās tiem izveido mikroliegumus platībā, atbilstoši Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumiem. Baltijas jūras piekraste Latvijā ir īpaši bagāta ar retiem un aizsargājamiem biotopiem. Gandrīz katrā piekrastes daļā ir atrodams kāds aizsargājams biotops. Ir gandrīz neiespējami aizsargāt kādu biotopu atsevišķi, jo katrs ir saistīts ar blakus biotopiem; šīs teritorijas īpašo vērtību nosaka tajā sastopamo sugu un biotopu mijiedarbība, kas kopā veido piekrastes ainavu daudzveidību. Projekta plānotie pasākumi tieši aizsargās 23 biotopus, kas minēti biotopu direktīvā (7 no tiem prioritāri) un 9 biotopus, kas minēti Bernes konvencijā. Tiks aizsargātas 4 Biotopu direktīvā minētas sugas, 1 Bernes konvencijā minēta suga un 16 Putnu direktīvā minētas sugas. Šie biotopi un sugas ir uzskaitītas tabulā. Vienlaicīgi pastāv vairākas atšķirīgas aizsargājamo biotopu klasifikācijas. Biotopu direktīva pamatā attiecas tikai uz Eiropas Savienības dalībvalstīm, kamēr Bernes konvencija – uz visām tām valstīm, kas ir šo konvenciju ratificējušas, kas ir daudz lielāks valstu skaits. Šajā projektā izmantota Biotopu direktīvas klasifikācija, jo tā tiek ieviesta arī ES kandidātvalstīs un iespējams, ka šis projekts vēl nebūs beidzies, kad Latvija jau būs ES dalībvalsts. Tādēļ turpmākajā tekstā, kad tiek pieminēti ES aizsargājamie biotopi un prioritārie biotopi, ar tiem ir domāti Biotopu direktīvas biotopi un nevis Bernes konvencijas biotopi.
Pēdējo 3 gadu laikā ievērojami pieaudzis dažādu transporta līdzekļu daudzums jūras piekrastē. Jūras piekraste, it īpaši zemās mitrās pludmales, aizvien biežāk tiek izmantotas braukšanai ar automašīnām. Vairākās vietās piekrastē ir izveidojušies noblīvēti „ceļi”. Šāda braukāšana pārtrauc krasta dabiskos attīstības procesus, maina ekosistēmas struktūru, izraisa eroziju un samazina stabilitāti. Tiek izpostītas piekrastes augu un dzīvnieku dzīvotnes, tiek ietekmēta putnu pārvietošanās un barošanās (it īpaši tiek ietekmēti aizsargājamie putni Sāmsalas dižpīle Tadorna tadorna, jūras žagata Haemotopus ostralegus, dzeltenais tārtiņš Pluvialis apricaria un citi). Piekrastes izbraukāšanai ir vairākiiemesli – gan privātīpašuma tiesību atjaunošana un iedzīvotāju skaita pieaugums jūras piekrastē, gan zvejošanas palielināšanās, kā rezultātā uz laivu piestātnēm ved aizvien vairāk ceļu, gan arī efektīvas kontroles sistēmas trūkums. Tas ir arī tieši saistīts ar zemu sabiedrības apziņu un nepilnīgu likumdošanu attiecībā uz jūras piekrastes aizsargjoslu. Pēdējā laikā kāpu un pludmales fiziskā degradācija ir īpaši pastiprinājusies, jo uzlabojas piekrastes iedzīvotāju un apmeklētāju dzīves standarts (palielinās mašīnu, laivu, traktoru skaits). Aizvien populārāka kļūst atpūta ar ūdens motocikliem un vējdēļiem, un tie tiek vesti uz jūras krastu ar mašīnām. Degradēta tiek praktiski visa pludmale, izņemot tādas vietas kā upju grīvas, akmeņainas pludmales, pārmitras vai slapjas vietas. Visvairāk tiek ietekmēti šādi aizsargājamie biotopi:
No 1941. gada līdz 1990. gadam piekļūšana pie jūras bija ierobežota un tā bija atļauta vienīgi atsevišķās vietās. Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā šie ierobežojumi pārtrauca eksistēt, un tagad ir atļauta brīva piekļūšana visai jūras piekrastei. Pieaugot apmeklētāju skaitam Latvijas piekrastē, pieaug arī to ietekme uz piekrastes biotopiem, izraisot veģetācijas un ekosistēmas struktūras izpostīšanu, un veicinot eroziju. To tieši izraisa tādas darbības kā nomīdīšana, ugunskuru kurināšana, telšu celšana. Atsevišķās krasta vietās apmeklētāju skaits ir īpaši krasi pieaudzis, un šeit biotopi ir būtiski degradēti. Piemēram, Kolkas ragā apmeklētāju skaits vasarā ir pieaudzis no 2000 cilvēkiem 1995. gadā līdz 20 000 cilvēkiem 1999. gadā. Līdzīgas tendences novērojamas Papē, Pāvilostā un citās vietās. Antropogēnā noslodze īpaši pieaugusi arī aizsargājamajās dabas teritorijās. Tā kā daudzām aizsargājamajām teritorijām nav dabas aizsardzības plānu, tad netiek veikti biotopu degradācijas novēršanas un biotopu apsaimniekošanas pasākumi. Iemesli, kādēļ cilvēki degradē piekrastes biotopus, ir vairāki:
Īpaši tiek ietekmētas pludmales, kāpas un kāpu meži visā piekrastē, it īpaši Kolkā, Papē, Carnikavā, Saulkrastos, Bernātos, Pāvilostā un Lielirbē. Visvairāk tiek ietekmēti tie biotopi, kas ir vispiemērotākie atpūtai. Pie tādiem pieder arī vairāki Eiropas Savienībā aizsargājamie biotopi:
Cilvēku uzturēšanās piekrastē putnu ligzdošanas laikā negatīvi ietekmē zīriņus (upes zīriņu Sterna hirundo, jūras zīriņuSterna paradisea un mazo zīriņu Sterna albifrans). Šie putni ligzdo lielās kolonijās un traucējumi ietekmē nevis atsevišķas ligzdas, bet veselas kolonijas. Apmeklētāji neposta ligzdas tīšām, taču viņu klātbūtne piespiež putnus pamest ligzdas. Putnu prombūtnē mazuļi kļūst par laupījumu vārnām (Corvus coronei).
Aizvien aktuālāka bioloģiskās daudzveidības problēma gan visā pasaulē, gan Eiropas Savienībā ir invazīvās sugas. Tās ir sugas, kuras agrāk šeit neauga, taču tikušas ievestas un tagad pašas izplatījušās savvaļā. Tās ieviešas dabiskajos biotopos, veidojot blīvas audzes un „izspiežot” no šīm teritorijām vietējās sugas. Bieži šādi tiek iznīcinātas aizsargājamu sugu atradnes un reti biotopi. Šādas sugas sauc par invazīvajām sugām, kā arī par svešajām agresīvajām sugām. Tās ir ekoloģisks drauds vietējai florai, faunai un visai ekosistēmai. Baltijas jūras piekrastē ir sastopamas vairākas svešās sugas. Visbīstamākās no tām ir krokainā roze Rosa rugosa un sudraba eleagns Elagnus commutata. Vairākās vietās šīs sugas ir tikušas iestādītas kāpu nostiprināšanai, citās – izplatījušās no dārziem. Šo sugu aizņemto teritoriju izplešanās notiek gan piemērotu vides apstākļu dēļ, gan tāpēc, ka citas sugas nespēj ar šīm svešajām sugām konkurēt. Visā piekrastē svešās sugas pašlaik vēl nav ļoti liels drauds. Taču atsevišķās vietās piekrastes dienvidrietumu daļā tās ir sākušas dominēt un strauji izplatās, pilnīgi iznīcinot vietējo veģetāciju. Ja tuvākajā laikā šīs sugas netiks apkarotas, vēlāk tam būs nepieciešami daudz lielāki līdzekļi. Svešo sugu izplatīšanos veicina vairāki faktori:
Vietas, kur svešo sugu izplatīšanās ir visaktuālākā, ir Nida, Pape, Medze, Ziemupe, Akmensrags, Jūrmala, Rīga, Saulkrasti, Lilaste un Skulte. Svešās sugas izplatās galvenokārt šādos aizsargājamajos biotopos:
Tiek apdraudētas vairākas Latvijā aizsargājamas augu sugas, piemēram, jūrmalas zilpodze Eryngium maritimum un Eiropas Savienībā aizsargājamā augu suga smiltāja neļķe Dianthus arenarius subsp. arenarius.
Pelēko kāpu platība samazinās gan tādēļ, ka tās aizaug, gan tādēļ, ka tajās tiek stādīti koki. Visvairāk pelēkās kāpas apdraud mežu stādīšana. Protams, arī dabiskās sukcesijas ceļā pelēkās kāpas pamazām aizaug ar priedēm un tajās veidojas mežs. Taču šī dabiskā attīstība notiek ilgā laikā, veidojoties priežu retainēm ar meža laucēm. Mākslīgi apmežotajās kāpās veidojas biezas parasto priežu vai kalnu priežu audzes. Pašlaik liela daļa pelēko kāpu nemaz nav zināma. Tās netiek iezīmētas teritoriālajos plānos un meža apsaimniekošanas plānos un netiek aizsargātas. Galvenais iemesls, kādēļ mežsaimnieki apstāda kāpas, ir viņu nepilnīgas zināšanas par pelēko kāpu ekoloģiju un apsaimniekošanu, kā arī par to, cik apdraudētas ir pelēkās kāpas gan Latvijā, gan Eiropā. Vietas, kur pelēkās kāpas visvairāk tikušas izpostītas apstādot, ir Pape, Liepāja, Medze, Ziemupe, Akmensrags, Užava, Ovīši, Lielirbe, Rīga. Ar apmežošanu tiek iznīcināti šādi aizsargājamie biotopi:
Slapjākās pļavas aizaug ar niedrēm, sausākās ar kokiem un krūmiem. Pļavas aizaug tādēļ, ka tās vairs netiek apsaimniekotas. Vēl pirms 20 gadiem tika nopļautas pat mitrās pļavas ar grīšļiem, bet mūsdienās arī auglīgās pļavas vairs netiek izmantotas, jo lopu turēšana nav ekonomiski izdevīga. Pašlaik piekrastē tikai nedaudziem zemes īpašniekiem ir mājlopi. Tādēļ pļavu apsaimniekošana, ganīšana un siena pļaušana notiek nelielās platībās. Pļavas ir saglabājušās atsevišķās vietās, kur vēl aizvien tiek turēti lopi un kur zemes īpašnieki vēlas saglabāt tradicionālo piekrastes ainavu. Vietas: Ainaži, Salacgrīva, Rīga, Vaide, Jūrmalciems, Pape, Jūrkalne. Aizsargājamie biotopi, kas izzūd pļavu neapsaimniekošanas dēļ:
Piekrastē sastopamajās pļavās aug daudzas gan Latvijā aizsargājamas augu sugas – jūrmalas āžloks Glaux maritima, jūrmalas ceļtekaPlantago maritima, jūrmalas armērija Armeria maritima, gan arī Eiropas Savienībā aizsargājamā augu suga purva mātsakneAngelica palustris. Jūrmalas pļavās sastopami Biotopu Direktīvā minētie putni gugatnis Philomachus pugnax, Šinca šņībītis Calidris alpina schinzii, grieze Crex crex(grieze ir prioritāri aizsargājams putns).
Piekrastes aizsargjoslā nav atļautas mežu kailcirtes. Tādēļ potenciāli šie meži ir daudzu retu augu un dzīvnieku sugu mājvieta. Līdz 1990. gadam visi meži piederēja valstij. Pēc zemes reformas tie tika atdoti privātīpašniekiem, kuriem nav pietiekamu zināšanu par mežu apsaimniekošanu un kuri nav informēti par aizsargājamo mežu biotopu aizsardzības un apsaimniekošanas prasībām. Rezultātā mežos tiek izvākta mirusī koksne, nocirstas vecās priedes, cirsti veco koku zari, bojāta meža zemsedze. Šādi tiek izjaukta meža struktūra. Skrajie vecie priežu meži un meži uz kāpām ir īpaši jutīgi pret degradējošu mežu apsaimniekošanu. Vairākiem veciem mežiem vēl aizvien nav noteikts aizsardzības statuss. Tādēļ šie meži nav pienācīgi iekļauti aizsargājamo teritoriju tīklā. Nepareizas mežu apsaimniekošanas dēļ tiek ietekmēti šādi aizsargājamie biotopi:
Apdraudētajos biotopos kāpās tiek būvētas mājas, iznīcinot šos biotopus. Dažkārt arī vietējo pašvaldību veiktie piekrastes apsaimniekošanas pasākumi iznīcina aizsargājamos biotopus. Piemēram, dažviet mašīnu stāvvietas, apmetņu vietas un atpūtas vietas apmeklētājiem tiek iebūvētas ES aizsargājamajos biotopos. Ja jau būvniecība ir nepieciešama, tad tai varētu izmantot mazāk vērtīgus biotopus, atstājot apdraudētos biotopus neskartus. Šāda apdraudēto biotopu iznīcināšana notiek tādēļ, ka pašvaldībām nav biotopu karšu un zemes izmantošanas plānu, un arī tādēļ, ka vietējie iedzīvotāji nav informēti par apdraudētajiem biotopiem un par to, kādas darbības ir atļautas un aizliegtas šajos biotopos. Pašvaldības, kur aprakstītās problēmas ir īpaši aktuālas, ir Jūrmala, Lapmežciems, Ziemupe, Pāvilosta, Mērsrags. Apbūves dēļ tiek iznīcināti šādi aizsargājamie biotopi:
Aizsargājamajās teritorijās aizsargājamo biotopu platība proporcionāli ir lielāka nekā pārējās vietās piekrastē. Šīs vietas ir arī ļoti pievilcīgas apmeklētājiem. Piekrastes aizsargjoslā četrām aizsargājamajām teritorijām nav aizsardzības un apsaimniekošanas plānu. Šīs teritorijas ir tikai nosauktas par aizsargājamām, taču ar to nepietiek aizsargājamo sugu un biotopu saglabāšanai; ir jānosaka stingrās aizsardzības zonas un teritorijas, kurās ir pieļaujama apmeklētāju uzturēšanās. Vietējās pašvaldības vēlas nodrošināt apdraudēto biotopu aizsardzību. Taču viņām trūkst informācijas par ierobežojumiem un nepieciešamajiem pasākumiem šajos biotopos. Vietējie iedzīvotāji veido labiekārtojumus tūristiem. Dažkārt šie labiekārtojumi ir pilnīgi nepieņemami. Piemēram, tiek veidotas mācību takas, lai parādītu visapdraudētākās sugas un biotopus. Tā rezultātā šie biotopi tiek izpostīti, reto augu sugu atradnes iznīcinātas, un tiek traucētas ligzdojošo putnu un migrējošo dzīvnieku sugas. Apsaimniekošanas plānu trūkums kavē arī vietējās ekonomikas attīstību. Saskaņā ar likumu, aizsargājamajās teritorijās nav atļauta nekāda infrastruktūras attīstība, kamēr nav izstrādāts apsaimniekošanas plāns. Šī infrastruktūra ir nepieciešama piekrastes pašvaldību līdzsvarotai attīstībai un vietējo iedzīvotāju labklājības uzlabošanai. Pašlaik dabas aizsardzības un apsaimniekošanas plānu trūkst šādām īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām: Piejūras Dabas parkam, Bernātu Dabas Liegumam, Užavas Dabas Liegumam, Vidzemes Akmeņainās Jūrmalas liegumam. Dabas aizsardzības un apsaimniekošanas plānu trūkums apdraud šādus aizsargājamos biotopus:
Mežaino jūrmalas kāpu un boreālo mežu platība samazinās māju būvniecības un tūrisma labiekārtojumu (autostāvvietas, apmetņu vietas utt.) dēļ. Pelēkās kāpas tiek apstādītas ar mežu. Visapdraudētākajos biotopos tiek stādītas agresīvās svešās augu sugas. Boreālo mežu struktūra tiek degradēta, no šiem mežiem izvācot mirušo koksni un vecos kokus. Dažkārt baltās kāpas pat tiek izmantotas kā smilšu resurss un vienkārši nošķūrētas un izmantotas būvniecībai. Kad aprunājas ar cilvēkiem, kas to dara, tad izrādās, ka viņi nemaz nezina, ka viņu rīcība sabojā vai iznīcina aizsargājamus biotopus. Viņi domā, ka šādi viņi paaugstina piekrastes dabas vērtību. Šādu darbību iemesls ir informācijas trūkums par piekrastes biotopiem un sugām. Tas attiecas gan uz zemes īpašniekiem, gan pašvaldību darbiniekiem, vietējiem iedzīvotājiem un apmeklētājiem. Lielākā daļa no literatūras par aizsargājamajiem biotopiem tiek izplatīta šaurā speciālistu lokā. Par dažām tēmām (piemēram, svešajām sugām) vispār nav literatūras latviešu valodā. Arī piekrastē nav informācijas stendu par šīm tēmām. Vietējās pašvaldībās un skolā ir liels pieprasījums pēc jebkādas informācijas par dabisko biotopu vērtībām un apsaimniekošanu. Pašlaik Latvijā daudz tiek stāstīts un informēts par citiem biotopiem, piemēram, mitrājiem un pļavām. Piekrastes biotopi pagaidām ir saņēmuši mazāk uzmanības. Tā kā šie biotopi ir ļoti jutīgi un apmeklētāju skaits tajos nemitīgi aug, ikvienam ir jābūt pieejamai informācijai par aizsargājamajiem piekrastes biotopiem. Visvairāk iedzīvotāju neinformētības dēļ cieš šādi aizsargājamie biotopi:
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 Lappusi «piekraste.shtml» veidoja Vija Znotiņa (vznotina@lanet.lv) 2014.09.29-15:33 |
pelēkās kāpas (un aizsargājama augu suga smiltāja neļķe)
